Dominikāņu jeb Brāļu sludinātāju brālību XIII gs. sākumā dibināja svētais Dominiks (Domeniko de Gusman), kurš cēlies no Spānijas. No latīņu valodas “dominicanis” nozīmē “Kunga suņi”, tāpēc viens no dominikāņu ordeņa simboliem ir balts suns ar melniem plankumiem, kurš mutē tur degošu lāpu. Kontemplatīvo dzīvi dzīvojošie mūki dibināja skolas, universitātes, kurās paši arī pasniedza. To mērķis – sludināt Dieva vārdu un studēt. Daži no dominikāņu izmantotajiem simboliem: lilija, grāmata, rožukronis, zvaigzne un maize.
Lietuvas dižkunigaiša Ķēstuta XIV gs. beigās uzbūvētā pussalas pils reiz bija viena no lielākajām cietokšņa tipa pilīm Lietuvā. Iespējams, tāpēc tā tika saukta par Lielo. Tās pielietojums pastāvīgi mainījās. Sākumā tā bija dižkunigaiša rezidence, vēlāk augstdzimušo valsts ienaidnieku un ieslodzīto cietums, bet XVII gs. beigās pussalas pils tika nodota dominikāņu ordenim.
XVIII gs. otrajā pusē šajā teritorijā mūki sāka būvēt klasicisma stila trīs jomu baznīcu ar diviem torņiem. Diemžēl pietrūka līdzekļu un tā uzmūrēta tikai līdz pirmajiem logiem. XIX gs. sākumā nepabeigtā būve tika rekonstruēta par klosteri un kapelu. 1822. gadā kapela iesvētīta Sv. Ercenģeļa Miķeļa vārdā. Klostera kompleksu veidoja 11 celles, sakristeja, skola, zvanu tornis, ēdamistaba ar virtuvi, stallis un mūku iekoptais dārzs un puķu dobes.
Pēc 1863.–1864. gada sacelšanās un Traķu dominikāņu klostera slēgšanas šeit izvietotas policijas aresta telpas. Starpkaru periodā klostera telpās atradās tiesas arhīvs un policijas pārvalde. Pēc Viļņas novada okupācijas šeit darbojās Polijas robežsardzes policija, bet padomju laikos ēka nonāca VDK un milicijas rīcībā – šeit turēti politieslodzītie.
Pussalas pils teritorija daudzkārt tikusi izpostīta. Taču, kad XX gs. sešdesmitajos gados sāka domāt par Traķu kultūras mantojuma saglabāšanu, radās interese arī par dominikāņu ēkām.1990. gadā daļēji restaurētajās bijušā dominikāņu klostera telpās tika izvietota Traķu vēstures muzeja administrācija.2005. gada vasarā bijušā klostera kapelā atvērtā sakrālās mākslas ekspozīcija atdzīvināja šo vietu, atjaunojot tās reliģisko garu.
Sakrālās mākslas ekspozīcija
Restaurētajā dominikāņu klostera kapelā ierīkotā ekspozīcija iepazīstina apmeklētājus ar priesteru rituālo apģērbu un tam raksturīgajiem aksesuāriem. Šeit eksponēts ornāts – greznākais un nozīmīgākais liturģiskais apģērbs, kas simbolizē Dieva visaptverošo Mīlestību, garīdznieka tikumību, patiesību un no Sv. Gara saņemto žēlastību. Tāpat var sīki apskatīt bīskapa sandales, agrāk sauktas par kampadži, mitru –katoļu bīskapa rituālo cepuri, kas šūta no dārgākajiem materiāliem un tiek valkāta svinīgos gadījumos, u. c.
Svarīgākais katoļu rituālu piederums – monstrance – bieži ir ļoti grezns.Tas ir liturģisks piederums, kurā tiek turēts un godināts Vissvētākais Sakraments, tāpēc monstrance tiek izgatavota no dārgmetāliem un rotāta ar dārgakmeņiem. Šajā ekspozīcijā var apskatīt arī monstrances daļu melhizedeku un liturģisko biķeri, kurā Sv. Mises laikā tiek svētīts euharistiskais vīns un maize.
Sakrālās mākslas ekspozīcijā ir daudz unikālu mākslas darbu. Starp slavenākajām gleznām jāmin “Dominikāņi godina augšāmcēlušos Kristu”, kurā, kā mākslas pētnieki uzskata, attēlots dominikāņu ordeņa dibinātājs Svētais Dominiks. Tāpat uzmanības vērti ir no Lietuvas valdnieku Ģediminaišu dinastijas nākušā Svētā Kazimera un Vītauta Dižā portreti.
Muzejā ir daudz skulptūru, kas attēlo svēto Kazimiru, svēto Florianu (ugunsdzēsēju aizbildni, kurš brīnumainā kārtā ar vienu spaini nodzēsa degošu māju), kā arī svēto Jonu Nepomuku – Traķu pilsētas un ūdensnelaimē nokļuvušo aizbildni. Ekspozīciju rotā arī viena no retākajām lietuviešu tautas mākslā atrodamajām skulpturālajām kompozīcijām – “Pēdējais vakarēdiens”.
Zvani
Kopš seniem laikiem zvanu skaņas kristiešiem simbolizējušas ļauno garu aizbiedēšanu. Augstajos torņos uzstādītie zvani aicina cilvēkus pulcēties un kopā priecāties svētku laikā, lūgties, kā arī pulcēties nelaimes gadījumā.
Lietuvā zvanu lējēja amats izplatījās tālajā XIV gs. Labākā XVII gs. amatnieka Jona Delamarsa lietie zvani vēl šobaltdien ar savām melodiskajām skaņām rotā Arhikatedrāles zvanu torni, Svēto apustuļu Pētera un Pāvila, Pažaisļa un citu baznīcu torņus.
Diemžēl, Krievijas impērijai vardarbīgi pievienojot Lietuvu XVIII gs., cara armija iznīcināja daudzus senos zvanus. Zvanu lējēja amats sāka panīkt, bet populāri kļuva no Kēnigsbergas, Krievijas, Polijas vai Latvijas atvestie zvani. Šodien sakrālās mākslas ekspozīcijā ir iespēja apskatīt vairākus XVIII–XIX gs. zvanus, kas lieti Viļņā, Prūsijā, Rīgā un Rietumeiropā.
