Velna bedre – leģendām un teikām apvītā Lietuvas bedru “karaliene”. Tā pasludināta ne tikai par Lietuvas Republikas ģeoloģisko dabas pieminekli, bet arī ir viena no 100 apmeklētākajiem Eiropas dabas pieminekļiem. Turklāt Velna bedre jeb Velnbedre ir īpaša mitoloģiski sakrāla vieta.
Velna bedre atrodas dziļi mežā, Mergišķu novada liegumā (Mergiškių kraštovaizdžio draustinis), kas atrodas Aukštadvarja reģionālajā parkā. Šim novadam ir sena un īpatnēja vēsture un kultūra. Pirmie cilvēki šeit apmetās uz dzīvi jau divus trīs tūkstošus gadu pirms Kristus. Bez nozīmīgiem arheoloģiskajiem pieminekļiem, koka pilīm un pilskalniem, pilskapiem un senajiem ciemiem šī teritorija izceļas arī ar īpaši ainavisku reljefu. Šajā augstākajā Dzūku augstienes daļā ir daudz pakalnu, ieleju, bedru, pauguru grēdu un ezeru. 4 km attālumā no Velna bedres atrodas augstākais – Gedoanoņu – kalns. Verknes un Strēvas augštece – unikāls dabas dārgums! Par šo apmeklētājiem atvērto valsts nozīmes teritoriju rūpējas Traķu virsmežniecība.
Lietuvas teritorijā ir daudz dziļu bedru. Piltuves formas Velna bedre – visdziļākā (aptuveni 40 m). Augšpusē tai ir regulāra apļa forma un diametrs sasniedz 200 m. Bedres pamatnē kūdras slānis sasniedz aptuveni 10 m, līdz ar to kopējais dziļums ir aptuveni 50 metri. Uzskata, ka agrāk šī bedre bijusi vēl dziļāka.
Velna bedres noslēpumu taka ved lejup, kur atrodas 60 metru diametrā liels purvs. Vasarā varbūt arī gribētos pa to pabradāt, bet nav ieteicams, jo purvs ir ļoti staigns un bīstams. Uzskata, ka šis purvs pa pazemes kanāliem savienots ar tuvumā esošajiem dziļajiem Škilietu ezeriem. Stāsta, ka Velna bedrē iemaldījušies un nogrimušie dzīvnieki pēc kāda laika uzpeld kāda no tiem ezeriņiem. Leģenda vēsta, ka šajā apkārtnē atrodas milža skelets. Tā mute ir Velna bedre, acis – Škilietu ezeri, bet deguns – Pamiškes pilskalns.
Purvā un uz apkārtējiem smilšmāla pauguriem aug koki ar augšanas anomālijām. Izskaidrot šo dīvaino dabas parādību mēģinājuši daudzi speciālisti. Zinātnieki apgalvo, ka pie Velna bedres tiek fiksētas enerģētiskā lauka novirzes. Jebkurā gadījumā tā ir vieta, kur krustojas spēcīgi ģeoloģiskie biolauki. Apmeklējot Velna bedri, sevišķi nokāpjot līdz tās dibenam, cilvēki pieredzējuši dīvainas sajūtas.
Velna bedres izcelsme
Velna bedre ir tiešām noslēpumaina vieta. Pat tās izcelsme pagaidām ir neatrisināts noslēpums. Minējumi, pārdomas un leģendas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Vienota zinātnieku viedokļa pagaidām nav, taču ir vairākas hipotēzes. Viena vēsta, ka šeit pirms tūkstošiem gadu bijis sanests ledus. Tam pamazām kūstot, veidojās šī iespaidīgā bedre. Citi apgalvo, ka kūstošs ledājs izveidojis lielu ūdenskritumu un no tā krītošais ūdens izsitis dziļu iedobumu. Vēl uzskata, ka bedre radusies, pazemes upītei aizskalojot smalkās smiltis un nogulas uz Škilietu ezeru.
Bet varbūt šo bedri izsita meteorīts? Salīdzinoši mazais un regulārais bedres diametrs, stāvajās nogāzēs un apkārt Velna bedrei atrodamās dažādās klinšu šķembas vedina domāt, ka tas var būt meteorīta izveidots krāteris. Tā domāt liek arī dati, kas iegūti, pētot citus meteorītu “izgatavotos” krāterus. Tomēr zinātnieki joprojām meklē pierādījumus un nesteidz apstiprināt kādu no šīm teorijām.
Leģendas un teikas vēsta…
Sensenos laikos Velna bedres vietā esošā augstā kalnā atradusies skaista baznīca. Reiz garām gājis ciema iedzīvotājs un ieraudzījis šīs baznīcas priesteri ar jaunu meiteni. Saskaities par nepiedienīgo rīcību, cilvēks iesaucies: “Kaut tu zemē iekristu!” Tā ņēma un nogrima priesteris ar meiteni un visu baznīcu. Stāsta, ka, ja bedrē ir ūdens, acīgi cilvēki var saskatīt baznīcas torņus, bet tikumīgie – dzirdēt zvanu skanēšanu.
*
Reiz kāds vīrs vēlējies salaulāties ar viņam iepatikušos meiteni. Diemžēl viņš jau bija precējies, tāpēc baznīcā laulāties nedrīkstēja. Vīrs to neievēroja un, piedraudot priesterim ar zobenu, piespieda viņus salaulāt. Tikko līgavainis sāka teikt zvēresta vārdus, baznīca kopā ar laulājamajiem ņēma un nogrima. Pēc tam trīs dienas varēja dzirdēt zvanu skanēšanu.
*
Reiz Dievs ieraudzījis priesteri, kurš nodevies netiklībai ar saimnieci. Sadusmojies viņš tā sitis šai vietai, ka baznīca ar visu kalnu tūlīt iegrimusi zemē.
*
Pusnaktī šeit velni dzīro. Cilvēki stāsta, ka var dzirdēt saucienus un bļaustīšanos. Naktī garām braucošajiem šeit rādās velni, tāpēc maz kas uzdrīkstas pēc tumsas iestāšanās doties garām bedrei. Tāpēc šī baisā vieta tiek saukta par Velna bedri.
Velna pirksti
Lietuviešu mitoloģijā velns bieži vien tiek uztverts kā reāla būtne, dažkārt saistīts ar mirušo pasauli, dažkārt – kā dabu radošs milzis. Nav brīnums, ka mūsu pusē vairāk nekā 400 dabas objektu nes tā vārdu.
Velna bedres apkārtnē atrodami tā sauktie velna pirksti – gludi, gareni, pēc formas pirkstiem līdzīgi akmeņi. Saskaņā ar seno baltu un citu indoeiropiešu ticību velna pirksts ir maģisks akmens. Pie mums tas tiek saistīts ar dievu Pērkonu. Iedzeltenas, brūnas, zilas, pelēkas vai melnas krāsas akmeņi šajā pusē tiek saukti arī par pērkonlodēm. Ticēja, ka Pērkons vētras laikā ar tiem sviež velnam, ja netrāpa, “lode” ieurbjas dziļi zemē, taču pēc dažiem gadiem izlien virspusē.
Lietuviešu folklora vēsta, ka velna pirksts nēsājams kā amulets, kas aizsargā no velniem, raganām un citiem ļaunajiem gariem. Mājā, kurā atrodas pērkonlode, nesper zibens. Šis akmens tiek izmantots arī tautas medicīnā, pieliekot pie slimās vietas vai dzerot ūdenī iemaisītu nokasītu akmens pulveri.
